Vispār “uztrāpīji” ar šo jautājumu, jo dikti mīlu lasīt. Tur ir tas šarms, ka pats vari izdomāt, kā izskatīsies varoņi, apkārtējā vide, jo TU esi noteicējs.
Man patīk visdažādākās grāmatas. Gan tās pārsaldināti romantiskās, gan spraigākās.
Lieliska un spēcīga bija triloģija “Bada spēles” (Sūzena Kolinsa), autorei ir tāda lieliska prasme pabeigt katru nodaļu ar kaut ko tik spraigu, ka nevar apstāties, līdz grāmata nav pabeigta. Patika arī romāns “Atceries mani” (Barbara Frītija). Tāds ārkārtīgi interesants, spraigs sižets, kas papildināja to romantisko. Denam Braunam ir tādas aizraujošas grāmatas. Pati izlasīju “Eņģeļus un dēmonus”, tā tik tiešām tāda, no kuras grūti atrauties, vienlaikus arī ļoti izglītojoša. Lasīju arī “Daiļās būtnes”- dikti bieza grāmata, bet arī bija tiešām interesanta. Tikai pēdējā laikā man kaut kā gribās vairāk tos tipiskos mīlasstāstus, jo tā fantastika mazliet jau apnika. Tādas ir Danielai Stīlai- tieši tas, kas vajadzīgs. Un vēl ir “Mazais princis”, kas liek padomāt par vērtībām.
Dažreiz mīlu palasīt arī ļoti labu dzeju, piemēram, Imanta Ziedoņa.

Tā lūk. :)

Ziniet, tā negulējusi es laikam nebiju nekad. Tas tādēļ, ka skolēnam, kas ir kaut kas mazliet vairāk par vidusmēru, īstenībā ir ļoti liela slodze. Un bez bezgalīgajiem mājās uzdotajiem referātiem u.c. dikti plašajiem darbiem vēl ir jāpagūst būt labam cilvēkam. Kā tas ir? Tas ir tā, ka Tu nevari vienkārši aizvērt sociālos tīklus un skaipus un ignorēt klasesbiedru daudzās ziņas, Tev ir jāatbild uz visām neskaidrībām (šis nav par manu mīļo Agnesi), Tu nevari pateikt “nē” kāda cita mājas darbam, pat ja Tev ir jau izplānota ne vien visa diena, bet arī visa nakts. Tu nevari arī kaut ko neizdarīt, jo motivācija neļauj, tā ir daudz stiprāka par smagajiem acu plakstiņiem.
Un Tu vienkārši tik tiešām to visu arī paveic.
Un nav būtiski, kādas ir sajūtas, atļaušos teikt- kondīcija, nākamajā rītā, jo tā, lūk, ir mana lielākā problēma- es vienkārši gribu, lai visiem ir labi. Tas ir un nav labi.

Ja Jūs būtu redzējuši to skatu brīdī, kad izteicu lūgumu pēc palīdzības.
Neticami.
Ar milzīgu piepūli paceltās pāris rokas, kas liecināja par piekrišanu, niknums un apvainošanās šo pacelto roku sejās. Nu, ziniet, tad nevajag.
Un tā arī sākās mūsu Ziņas- ar vilšanos. Un tāpēc es nepieņemu arī nekādu kritiku. Jūs varat saukt mani par iedomīgu, egoistisku vai lepnu, bet šis tik tiešām ir tas darbs, kuru es neļaušu nevienam kritizēt, jo kā gan kāds uzdrošinās bilst kaut vārdu par viena cilvēka darbu triju nakšu garumā.

Parādi ir jāatdod, un tieši tāpēc es saviem n (pozitīvs, vesels skaitlis) lasītājiem, kā jau solīju, pastāstīšu par, jā, M I L Z U nedēļu.

tā pamazītēm :)

Piebilde: M I L Z U nedēļa ir laika periods no 14.-20. maijam

Man reāli ir tik daudz, ko vēlos ierakstīt šeit, savā blogā, bet vispār nepietiek tam laika. 
Bet es apsolu- kādu dienu es Jums pastāstīšu par 3 negulētām naktīm, miegu autobusā, ziņu tapšanas aizkulisēm, pēdējo zvaniņu, lielisko vakaru ar Agnesi, vakara turpinājumu ar Rūdi un Kārli (kuru es cienu tāpēc, ka viņš uzskata, ka skaistākā valsts pasaulē ir Latvija), par krizantēmām, par Vācijas konfekšu attaisīšanu, 25 miega stundām un sestdienu, kuru tādēļ droši drīkst “izmest” no kalendāra un dzīves.

kādu dienu.

Katram no mums ir tāda bilde, kas ir uzņemta brīdī, kad esam tikko pieskrējuši, kurā ir sajaukti mati un nesakarīgi apavi. Nu- vai nu nē. :D

bet man ir prieks, ka man ir šāda bilde ar šādiem lieliskiem cilvēkiem. :)

re, kā. (:

Umm, haven’t even heard about it :D

Par sekundi vairāk kā tikai diennakti. Par sekundi mazāk kā mūžību.
Tieši un aptuveni tik ilgi es biju savos laukos.
Tas ir tā _________ (ievietot atbilstošu īpašības vārdu), ka mēs tur braucam arvien biežāk. Varbūt “jauki”?
Un tas ir ārkārtīgi neparasti, ka ar katru reizi man ir arvien grūtāk doties mājup. Tāda, ziniet, smagā sajūta.
Iekšējā balss klusiņām kliedz, lai paliekam un nemūžam vairs nebraucam projām, bet mans ārējais, reālistiski domājošais cilvēks šo mazo sapņotāju paņem aiz rokas un bez nekādas skaņas ved projām arvien tālāk un tālāk.
Un tomēr..
Viss apkārt tik zaļš. Tāda iedvesmojoši hipnotizējoša krāsa. Aizdomīgi vilinošā un neaprakstāmi apburošā.
Uzdāviniet man, lūdzu, to mājīgo siltumu, kas sastopams tikai tur, ģimenes tuvības sajūtu, kas arīdzan ir neaizvietojama, to skaņu, kad vecmāmiņa izrunā manu vārdu un tad vēl cauru, bet bezgalīgi dziļu un nepiepildāmu kartupeļu maisu ar prieciņu. Jā, tik tiešām cauru, lai visur, kur dodos, viņš mazām pilēm dara laimīgu ikvienu, ko satikšu savā ceļā.

nu, ziniet, tas brīdis, kad ārā ir pavasaris un šis divu burtu savārstījums ir vienīgais, kas laužas ārā. :)